Oktobra numurā (MMD 2013/10)

Ģērmanis. Leģenda.

Šī stāsta sākums meklējams jau viņruden, kad, tā dēvētā Sējas brieža (Latvijas visu laiku varenākā staltbrieža trofeja) stāsta pēdas dzenot, medībžurnālista gaitas mani BEIDZOT saveda kopā ar Adrianu ĢĒRMANI – mednieku, kura portrets grezno šā MMD numura vāku...

Stāsta dosjē

Patiesi, “beidzot” še ir īstais un vienīgais vārds, jo neklātienes atsauksmes par šo mednieku un medībsaimnieku savās ilgajās MMD gaitās biju dzirdējis gana daudz. Pat tik daudz, ka brīdī, kad “Sējas buļļa epopeja” risinājās pilnā sparā un kādā no žurnāla redakciju šai sakarā sasniegušajiem tālruņzvaniem atskanēja ierosinājums: “Pajautā Ģērmanim, viņš ir bijis tur klāt,” gluži mehāniski atbildēju, ka rīt pat uzzvanīšu. Un tikai pēc tam attapos, ka “slavenā Ģērmaņa” tālruņa numura manos arhīvos nav, vēl vairāk – sapratu, ka tā – aci pret aci, kārtīgā sarunā – neesam tikušies un ka šā vīra vārds manos “galvas failos” figurē teju tikai nostāstu, leģendu līmenī. Toties tās leģendas, tie nostāsti – varen iespaidīgi:

• Ģērmanis kā leģendārās Andumu medību saimniecības izveidotājs;
• Ģērmanis kā viens no zinošākajiem profesionālajiem jēgeriem valsts medību saimniecībā gan “krievu laikos”, gan atjaunotās brīvvalsts pirmajos gados;
• Ģērmanis kā viens no mūspuses erudītākajiem un veiksmīgākajiem briežu medniekiem (vēl pavisam nesen “Purnavu muižas” dižtrofeju izstādē tiku pētījis ragus, kuru “šiltīte” vēstīja, ka trofejas īpašnieks ir A.Ģ.);
• arī šaušanas sporta sakarā Ģērmaņa vārds bija gana bieži dzirdēts;
• un, visbeidzot, manos atmiņu pierakstos bija arī šāds fakts – savulaik, kad MMD lasītājiem jautājām, kādas personības nāktos obligāti pieminēt jaunlaiku Latvijas medību vēstures enciklopēdijā, Ģērmanis tika minēts vairākās atbildēs.

Protams, ja gribēju būt pavisam godīgs, nācās atsaukt atmiņā arī dažas mazāk glaimojošas atsauksmes: pārsvarā par teritoriālām nedienām kaut kad sendienās (sak, Ģērmanis jau bija tas, kurš mūsu medību objektu pārņēma) un par ņemšanos ar “kungu medībām” (sak, Ģērmanis bija tas, kurš kompartijas laikos bosus medībās apčubināja).

Plašāk - MMD numurā

Likumu kulinārija. 2013.gada rudens

Mēdz teikt, ka ir divi procesi, kuros nav veselīgi (tā teikt, paša labsajūtas dēļ – var palikt nelabi ap dūšu) ieskatīties dziļāk – desu un politikas taisīšanā. Varbūt, ka tā arī ir. Tad, ja gribas dzīvot kā papagailim sprostā, rāmi gremot to, ko saimnieks pasniedz, un iemācīties un izķērkt tikai tos vārdus, ko apkārtējie bieži atkārto.

Ja tā dzīvot negribas, tad ir pilnīgi pretēji. Prātīgam cilvēkam skaidrs, ka dziļāka ieskatīšanās tai desu padarīšanā var veselību uzlabot – ja zini, ko iekšā liek un cik tīras ir baļļas, kurās viss tiek maisīts, tev ir iespēja vērtēt un izlemt, vai ēst vai ne. Ar politiku šai ziņā nedaudz atšķirīgi: kad “desa” gatava, jāēd – gribi vai ne. Toties, ja esi gatavs pasekot līdzi, kas un kā notiek, ir iespēja “maisīšanā” piedalīties – vai nu pašam, caur nevalstiskajām organizācijām (mūsu gadījumā – medniekbiedrībām), vai arī laikus, cerībā, ka muļķības netiks pieļautas, skaļi brēkt: “Klau, Pēter, nu neliec takš tai medniekdesā to sūdu iekšā!...”

Tieši tādēļ MMD allaž uzskatījis par savu pienākumu iespēju robežās informēt lasītājus ne tikai par jau pieņemtajiem likumiem un noteikumiem, bet arī par to, kā virzās un kā sokas to sagatavošana. Jāteic, par to esam saņēmuši arī pārmetumus, ne reizi vien, visbiežāk no to ļaužu puses, kam tas ir ikdienas maizes darbs – sagatavot, virzīt un uzraudzīt “likuma desu” radīšanas procesu. MMD savukārt allaž spurojies pretim – visu iepriekšminēto iemeslu dēļ. Nu negribam nedz paši par papagaiļiem kļūt, nedz arī saviem lasītājiem būra dzīvi novēlam. Tā tas bija pirms gadiem desmit, pieciem, diviem, un tā tas ir arī tagad, 2013. gadā, kad krietni izgrozīts Medību likums un vistuvākajā laikā jārada (vai jālabo) vesela strīpa atvasinātu normatīvo aktu.

Tāpēc sarunāts – sākam skatīties, kā jaunākās un svaigākās medniekdesas top!

Šajā reizē – pats sākums, ieskats padarīto un darāmo darbu sarakstā.

Kas jau padarīts?

Valdība jau augustā apstiprinājusi grozījumus vairākos ar medībām saistītajos normatīvajos aktos:

noteikumos par medību nomas maksas apmēru valsts mežos (MK noteikumi Nr. 409, 19.06.2009.);

noteikumos par valsts nodevām dažādu ar medībām saistītu dokumentu izsniegšanā (mednieka apliecības, sezonas kartes, licences, ārvalstnieku atļaujas utt. – MK not. Nr. 109, 02.03.2004.) ;

gan arī tā dēvētajos malumedību radīto zaudējumu atlīdzināšanas noteikumos (MK not. Nr. 111, 02.03.2004.).

Neviens no šiem jaunumiem mednieku dzīvi būtiski neietekmē– šie ir tā dēvētie tehniskie grozījumi, kas saistīti ar Latvijas pāreju uz eiro nākamajā gadā. Pavisam vienkāršoti – šajos noteikumos vārds “lats” aizstāts ar “euro” un veikts pārrēķins atbilstoši noteiktajam kursam.

Tāda pati, būtība ir vēl vienam grozījumu projektam, kas septembra vidū bija izsludināts Valsts sekretāru sanāksmē – par valsts nodevām un medījamo dzīvnieku nodarīto zaudējumu aprēķinu (MK not. Nr. 975, 20.12.2011.).

Valsts sekretāru sanāksmē jau izsludināts arī jauns MK noteikumu projekts “Medību saimniecības attīstības fonda nolikums”. Taču arī te nav rodama jauna būtība, arī šim jaunumam ir tikai “tehnisks raksturs” – noteikumu “pārizdošana” izriet no Medību likuma jaunās versijas.

Vai medniekiem būtu vērts patlaban iedziļināties tikko minēto jaunumu niansēs, piemēram, izpētot, cik eirīšus nākamgad nāksies izdot par licenci? Protams, intereses pēc varat to darīt, taču MMD sola – kad pienāks laiks, šos skaitļus apkoposim ērti pārskatāmā tabulā un publicēsim – tieši jūsu zināšanai. Nav vērts arī iekalt no galvas šo noteikumu kārtas numurus, jo izskatās, ka līdz nākamajam gadam daļu no tiem varētu aizstāt citi – identiska satura vai arī šur tur pēc būtības pamainīti noteikumi. Kāpēc tā? Kas zina... Atklāti atzīstos, ka patlaban neprotu izskaidrot lasītājam visus iemeslus, kādēļ nepieciešamas šādas “kāpņveida” darbības. Taču ļoti ticams, ka šādi rīkoties spiež cilvēkresursu trūkums ministrijās – kopš zināmajiem “saīsinājumiem” krīzes gados tur palicis minimāli pieļaujamais darbinieku skaits, un atlikušie ir tā pārkrauti ar darbiem, ka šāda taktika ir vienīgā iespējamā – vispirms ātri “nodzēst” to, kas te un tur, un vēl kaut kur “galīgi deg”, un tikai pēc tam ķerties klāt “apkārtnes sakārtošanai”.

Plašāk - MMD numurā

Neaizsargātais kašķu avots.

Uz MMD jautājumiem atbild Valsts meža dienesta Medību daļas vadītājs Jānis OZOLIŅŠ.

Bebra statuss Latvijā

– Mums bebru “kā malkas”... Vienlaikus bebrs ir Eiropā (kurā mēs taču esam) aizsargājama suga. Jūsuprāt – vai Latvijā tai vajadzētu kādu apsaimniekošanas vai monitoringa, vai aizsardzības plānu?

– Bebram, pirmkārt, vajag tādu pašu juridisku statusu kā citām Eiropā aizsargājamajām sugām. Patlaban tāda nav. Vai nu par to vienkārši aizmirsts, vai arī, ļoti ticams, šāds “nestatuss” saistīts ar to, ka tolaik, kad tika veidots (tas bija sen, vēl pirms iestāšanās ES) mūsu īpaši aizsargājamo un ierobežoti izmantojamo sugu saraksts, bebrs vēl bija limitēti medījams dzīvnieks. Tātad tobrīd nelikās nepieciešami par bebru īpaši piedomāt, jo limitētas medības viņam nodrošināja lielāku aizsardzību nekā, piemēram, vilkiem, kuru medības tajā laikā nebija limitētas skaita ziņā. Bet tad vienā jaukā brīdī bebrs zaudēja limitētā dzīvnieka statusu un nokļuva, un arī šobrīd ir vienā līmenī ar “neaizsargātajiem”.

– Vai par to vajadzētu bažīties? Kā jau teikts – bebru kā sugu pie mums nekas neapdraud.

– Dabā ne, bet juridiski... Jā, juridiski tā mums var izrādīties nopietna problēma, ja kāds iedomāsies par to “pasūdzēties Eiropai”. Piemērs nav tālu jāmeklē – līdzīgi, “caur sūdzību”, izmantojot juridiskas nianses, notika vēršanās pret medņu pavasara medībām. Visi zinām, kā tas beidzās...

– Labi, tas būtu juridiski. Bet cilvēciski?... Vai tā cilvēciski, no mūsu pašu, nevis Eiropas izpratnes puses, bebram vajadzētu “sugas plānu valsts līmenī”?

– Nu, principā jau ikvienai sugai pienāktos aizsardzības plāns, un arī Sugu un biotopu direktīva to netieši pieprasa... Bet... Es nezinu, vai bebram kā sugai tas būtu lietderīgi – valsts līmenī. Man šķiet, ka daudz svarīgāk būtu saimniekot mazākā mērogā, piemēram, medību iecirkņu līmenī – lai katrai nelielākai teritorijai būt kaut kāds bebru apmetņu uzraudzības un monitoringa plāns. Visas Latvijas mērogā? Šādā līmenī drīzāk vajadzētu izstrādāt un popularizēt pamattēzes, metodiskos norādījumus utt., lai atkal un atkal atgādinātu, kam tieši pievēršama uzmanība, ar bebru “strādājot”. Sezonai, medību veidiem un paņēmieniem – efektīviem vai mazāk efektīviem utt.

Plašāk - MMD numurā

Šaušanas smalkumi (III)

Turpinot žurnāla jūnija un septembra numurā (MMD 6/2013 un 9/2013) aizsākto rakstu sēriju, kuras mērķis ir parādīt dažādās iespējas savas šaušanas meistarības paaugstināšanā, pamazām esam nonākuši līdz nodaļai par tiešām precīzu šaušanu un šaušanu patiešām tālās distancēs. Atgādinām, ka savā pieredzē ar MMD lasītājiem dalās viens no Latvijas medībvides labākajiem šāvējiem Aivars BUNDZENS.

Precīzā šaušana (vispār negribētos pieļaut “neprecīzo”!...)

– Manuprāt, “precīzā” šaušana sākas apmēram no tādas meistarības pakāpes, kad 100 m attālumā var iešaut leņķa pusminūtē, – teic Aivars Bundzens. – Tātad visi šāvieni jāsašauj aptuveni 29 mm diametra laukumā. Ja 100 m “var ierakstīties” 1,5 cm aplītī un lodes diametrs ir 6,5 līdz 8 mm, tad trāpījums jau skar trāpījumu. Katrs var to iemācīties un uz to tiekties. Galvenais – ir jāpanāk jau aprakstītā procesa 100% atkārtojamība un viendabīgums. Vēlreiz par to nerunāšu, tas bija lasāms žurnāla septembra numurā, vien piebildīšu, ka viss aprakstītais vienlīdz attiecināms kā uz “precīzo šaušanu”, tā uz medībām.

Tomēr ir arī atšķirības gan lietotajos ieročos, gan munīcijā un balstos, gan citā papildaprīkojumā. Precīzai un tālai šaušanai parasti izmanto ļoti smagus ieročus (mans ierocis sver 7 kg, un medībās tādu nest nebūtu visai parocīgi), “ātros kalibrus” un lodes ar labu ballistisko koeficientu, taču šādas lodes parasti nav labas medībām. Lodes sākumātrums vēlams virs 900 m/s, ballistiskais koeficients – vismaz virs 0,55, … Izsakoties vienkāršoti – koeficients ir dažādu cipariņu reizinājums, kas nosaka, cik ātri lode zaudē savu ātrumu, cik “taisni” vai “līki” lido pa vertikāli. Diametrs, aerodinamiskā forma, masa… Īsa, resna lode ātri zaudē ātrumu, bet gara, smaga, ar slaidu priekšgalu – lido tālu un taisni.

Plašāk - MMD numurā

No Bilžu mastiem

Aizupes alnis ignorē fotogrāfu

Bija pats vasaras vidus. Kādu pievakari devos uz mežu pastaigāt un palūkoties, ko Aizupes mežos dara to iemītnieki. Līdzi – “fotosnaipers”. Varbūt izdodas uzņemt kādu bildi? Jā, paveicas! Redzu, ka Tīreļcepļa pļavā visai prāvs aļņu ragainis mielojas pie kārklu krūmiem. Jātiek tuvāk. Pa mežmalu lavos klāt. Nonācis pret vietu, kur atradās alnis, to vairs neredzu. Kur palicis?

Ieskatos vērīgāk. Kā tad! Visai netālu virs garās zāles saskatu vēl pūkainos ragu galus. Ragainis nolicies atpūsties. Cik ilgi gaidīšu? Palieku mežmalā aiz eglītēm un alni neuzkrītoši uzrunāju – sak, celies augšā, lai varu uzbildēt! Uzrunāju vienreiz, otrreiz... Nekā, alnis neceļas. Nu sāku sviest ar egļu čiekuriem, un, jā, beidzot ragainis tomēr kūtri pieceļas un lūkojas manā virzienā. Bildēju. Alnis pagriežas un nesteidzīgi dodas projām, bet, nokļuvis līdz kārkliem, atkal apstājas un vienā mierā sāk mieloties ar to sulīgajām atvasēm. Kāda gan viņam gar mani daļa....

Cieņā – Gunārs Veldre,mednieks ar 60 gadu stāžu

Vairāk Bilžu Mastu - MMD numurā