MMD - 2013.gada novembris (11)

Skroderdienas MMD redakcijā

Diez vai Jozefam krājumā būs tik prāva laides (vismaz astoņus gadus žuvis Gruzijas vai Armēnijas riekstkoks!) sagatave, kas mūsu lielajam latvietim derēs?	Kad "deja"ar lineālu beigusies, sākas "piemetiena īpatnību" izvērtēšana - šim nolūkam noder MMD sagādātie testa ieroču bise un vītņstobrs ar optiku.

Atis Avens. Piebaldzēns. Godavīrs

Medniekos iestājos 1974.gadā. Tajos laikos tikt par mednieku, vismaz mūsu pusē, bija ārkārtīgi grūti. Bija jāgaida, kad kāds bises pavēlnieks atstās šos medību laukus – tad atbrīvojās vieta. Bija stipri limitēts mednieku skaits uz noteiktu platību, piemēram, Piebalgai – tikai 30 vīru. Galvenais mednieka piemērs man bija tēvs Laimonis.

-Vai atceries savas pirmās medības?

- Jau no 12 gadu vecuma gāju tēvam līdzi par dzinēju. Tad gan medīti tika tikai lapsas un zaķi. Mums pašiem – man un kaimiņu Andrejam – nebija lielāka prieka reizēs, kad mainījāmies lomām – kad tēvi aizgāja dzīt, bet mums iedeva bises. Tad arī krita pirmie zaķi. Pie reizes iepazinu arī šo medību gastronomisko turpinājumu, ko tagad varbūt daudzi nemaz neapjauš. Mēs, tās paaudzes pārstāvji, gan zinām, ka ziemā nomedīts zaķis jānotur klētī 1-2 mēnešus sasalis, tikai tad jāgatavo. Man, starp citu, allaž paticis gatavot zaķi vīna mērcē.

vairāk - novembra numurā

Par to, lai arī mums būtu

Ceru, ka lasītāji vēl joprojām atceras MMD šāgada maija numuru, kurā (raksts „Ko meklējam un ko atrodam”) itin gari un plaši prātojām, ko gan nāktos darīt, lai Latvijā medniekiem beidzot būtu iespēja izbaudīt to fantastisko specializēta gadatirgus sajūtu, ko sniedz patiesi plašas un bagātas medību tematikai veltītas komercizstādes apmeklējums. Sak, ar ko gan latvieši sliktāki par vāciešiem, kam ir, piemēram, „Jagd&Hund”izstāde Dortmundē(...), vai krieviem, kam ik gadu ir pat privilēģija izvēlēties starp vairākām ļoti plašām izstādēm vai nu Maskavā , vai Pēterburgā. Un arī ziemeļu kaimiņiem somiem un zviedriem ir tādas medību izstādes, ka ikvienam ražotājam vai tirgotājam prieks un gandarījums piedalīties, bet medniekam – apmeklēt.

Latviešiem šādu prieka gūšanas iespēju trūkst. Pareizāk sakot, kaut kas jau ir arī mums, bet – ar tādu kā mazuma sajūtu, kam neizbēgami seko pēcizstādes pēcsajūtas – klusāka vai skaļāka apmeklētāju un arī dalībniekupukošanās par vilšanos, par it kā zemē nomestu laiku un  naudu. Te der piebilst, ka „vieta tukša nestāv” – lai „gadatirgus trūkumu” kompensētu, uzņēmīgākie letiņi nupat jau itin bieži mēdz aut kājas, apriepot autiņus un grupās vi individuāli doties  „svētceļojumos” uz lielajām izstādēm ārzemēs. Un labi saprotams,  ka šādā gadījumā medīblietām rezervētā naudiņa pazūd no mūsu valsts ekonomiskās aprites, ieripojot citas valsts uzņēmēju (izstāžu rīkotāju, ražotāju, tirgotāju utt) kabatās.

vairāk - novembra numurā

Garosu dinastijas medību karaļvalsts

Šobrīd aprakstītajā Losibenesas kvartālā, kas ir unikāls ne tikai Spānijas, bet, šķiet, arī pasaules mērogā, ietilpinājusies ne tikai milzīga, īpaši taksidermijas vajadzībām piemērota ēka, bet uzcelts arī supermoderns dzelzs angārs skulptūru veidošanai, kā arī šoruden atklātais taksidermijai un medībām veltītais muzejs.  Mūsu grupa ir pirmie šā muzeja apmeklētāji, jo ierodamies dažas dienas pirms oficiālās tā atklāšanas 12.septembrī, kas savukārt pieskaņota lielo dzīvnieku medību sezonas atklāšanai 15.septembrī.

Uzreiz varu teikt – šis ir labākais un pārdomātākais privātais medību muzejs, kādu jebkad laimējies redzēt, un tā ekspozīcijas kvalitāti varētu apskaust pat daudzi valsts paspārnē esoši krājumi. Pirmkārt, muzejā skatāma medību vēstures sadaļa – sākot ar ieročiem, lamatām, medību apģērbu, attēliem, rakstiem un fotogrāfijām. Tad seko visu iespējamo medību (arī tādu, kas Spānijā jau sen izzudušas – piemēram, medņu medības kalnos!) norišu attēlojumi – fonā glezna, priekšplānā izbāzeņi, kas attēlo medību norisi. Muzejā izstādītas ne tikai īpatnējas medību trofejas, bet arī pašreizējā Spānijas brieža rekordtrofeja – mednieka Hosē Reciolozāno (Jose Reciolozano) 2010.gada 20.septembrī nomedītais 235,43 CIC punktu vērtais briedis.

vairāk - novembra numurā

Pie kašķu avota atgriežoties

Jānis Baumanis,

LMS valdes priekšsēdētājs

Šobrīd visā pasaulē tiek uzsvērts, ka medības ir dažādu tautu kultūras un tradīciju mantojums. Manuprāt, medības kā šī kultūras un tradīciju sastāvdaļa tieši ar to ir bagātas, ka mums ir šī daudzveidība un katram medniekam ir iespēja izvēlēties sev tīkamāko un piemērotāko medību veidu un paņēmienu.

Diemžēl  aizvien biežāk šāda pati attieksme („pest control”medību vietā) parādās, arī runājot par meža cūkām, staltbriežiem, aļņiem un citiem dzīvniekiem. Un ne tikai no īpašnieka puses, kurā īpašumā, iespējams, kādreiz nodarīti postījumi, bet arī no valsts institūciju, „dabas speciālistu” un citu „iesasitīto” vidus.

Es vienmēr esmu uzskatījis, ka medniekiem medību iecirknī ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi. Tomēr, ja tiek mēģināts visu nonivelēt līdz pienākumu līmenim, man tas nav pieņemami. Bet, ja tas tiešām ir „sabiedrības vairākuma” viedoklis un tas atspoguļo to, kā nākotnē Latvijā izskatīsies medības, tad es savukārt palieku pie savas pārliecības, kuru paudu arī minētajā Saeimas komisijas sēdē, - tādā gadījumā mednieki sabiedrībai sniedz dzīvnieku skaita regulēšanas pakalpojumu jeb servisu. Un par jebkuru servisu ir jāmaksā.

vairāk - novembra numurā

Vokālā ģenētika. Briežu pasugu un hibrīdu atšķiršana pēc balss

Visā Eiropā ir kāda nopietna problēma, un tā ātri pārsviežas arī uz Krieviju – daudzi briežaudzētāji dārzos sajauc dažādas briežu pasugas, neraugoties uz to, ka tās nav piemērotas vietējiem apstākļiem. Buļļus izvēlas pēc vienas vienīgas pazīmes – pēc ragu lieluma! Arī ģenētiskās analīzes ne vienmēr spēj palīdzēt pasugu atšķiršanā.

Pārsteidzoši, bet bioakustika šai ziņā ir daudz spēcīgāks palīgs nekā ģenētiska izpēte.

Šajā rakstā parādīts, kā neliela Maskavas Zooloģiskā dārza zinātnieku grupa, piepalīdzot studentiem un aspirantiem, izstrādā metodi, kas nākotnē varētu palīdzēt cīņā par briežu pasugu ģenētiskās tīrības saglabāšanu.

vairāk - novembra numurā

Maluzvejnieku medības

Individuāli. Lodes caurums betona sienā.

Džeki klusē. Viņi ir šokā. Ir jau pagājusi gandrīz minūte, kopš viņi stiepa iekšā to maisu un es sāvu. Drīz, ļoti drīz, viņi apjēgs, ka esmu viens. Tad sāksies sarežģījumi. Pēkšņi izdzirdu, ka ārā ir vēl viens pretinieku komandas dalībnieks. Tātad – nu jau viens pret sešiem!...Turēt ilgak viņus sastingumā būs grūti. Telpas vidū uz grīdas guļ cirvis. Tas man drusku nepatīk. Paņemu cirvi, uzsviežu pār plecu maisu un takāpjos. Ja palikšu ilgāk, varu palikt bez galvenā pierādījuma.

vairāk - novembra numurā