Redaktora sleja – maijs/ jūnijs, 2015

 Bez piedalīšanās nu nekā

Laikam jau vispirms klājas aicināt ikvienu žurnāla lasītāju, ikvienu mednieku "atķeksēt" savā kalendārā 6. jūniju, gadskārtējo "MMD Kausu" dienu.

Jābrauc uz Sēreni un jāpiedalās!

Paskat, nu arī tālākā stāsta pavediens rokā! Redzies, ja tā pavisam nopietni piedomā, vārds "piedalīties", ir faktiski sinonīms vārdam "darīt". Un atļaušos teikt, ka kopš iepriekšējā MMD numura iznākšanas aizvadītie mēneši ir pagājuši darīšanas un piedalīšanās zīmē. Tādā labā un gaišā. Pavērtējiet paši: Gada balva medniecībā – emocionāls aizsākums, kas, cerams, pāraugs tradīcijā; "Jaunmokas 2015" – Vislatvijas trofeju izstāde, jau nozīmīga tradīcija, kārtējais stabili fiksētais orientieris mūsu medību saimniecības izvērtēšanai. Un abu šo Notikumu pamatā bijuši darītāji: gan tie, kas domājuši un izdomājuši; gan tie, kuri organizējuši un noorganizējuši; gan arī tie, kuri piedalījušies – daļu mūža vai visu dzīvi medību lietai kalpojot, Gada balvai kandidātus izvirzot, savas medību trofejas uz izstādi vedot, medību biedrus uz trofeju atrādīšanu bikstot utt., u.t.jpr. Bez viņiem visiem – nu nekā, līdzko viena posma ķēdē nav – vezums stāv uz vietas un beigta balle.

Tostarp gan ap Gada balvu medniecībā, gan ap Latvijas trofeju izstādi (it līdzīgi kā ik gadu ap "MMD kausiem" un "Minhauzenu", bet par to vēlāk) bija vērojama ne pārāk bieza, bet tomēr diezgan īgna migliņa, ko veidoja... tie, kuri nepiedalās. Par Gada balvai izvirzītajiem kandidātiem bubināja mednieki, kas nedz paši savu kandidātu bija "bīdījuši", nedz arī LMS organizētajās kandidātu apspriešanās piedalījušies. Par dienvidkurzemnieku dominanci Vislatvijas trofeju izstādē atsevišķās trofeju kategorijās īgņojās tie, kuru pašu gūtās trofejas – labākajā gadījumā – izrādījās palikušas mājā pie sienas vai nenovērtētas mētājas šķūnī starp veciem štrumiem un malkas pagalēm. Un arī tās mūžsenās, bet regulāri uzvirmojošās diskusijas pēc "MMD Kausiem" un "Minhauzena", ja labi grib, var šim pašam migliņas pūtēju darbiņam pieskaitīt.

Par klusinātājiem – vēl vienu šā MMD numura Lielo tēmu – būtībā tas pats. Te "nepiedalīšanās" un migliņa jau valsts mērogā. It labi saprotot medniekus, kuri vēlas izmantot slāpētājus, un arī tirgotājus, kuriem klusinātāju atļāvums ļaus nopelnīt, vienlaikus pagalam nesaprotu mūsu likumu sacerētājus un apstiprinātājus, kuru negribēšana tā nopietni piedalīties (nu kaut vai pēc pētījumiem pasaulē palūkot un uz šāda pamata, nevis cūku mēra bubuļa, spriežot balstīties) beigu beigās pārvēršas likumā, kur diemžēl atkal jau atļāvumu un aizliegumu robežas vietām tik izplūdušas, ka augsne konfliktiem sagatavota labu labā. Nu kaut vai mazkalibreņu sakarā: klusinātājs+rantes aizdedzes patrona – nedrīkst; klusinātājs+patrona ar parastu kapseli – atļauts. Varbūt ka maldos, varbūt ka kaut kur aiz septiņiem zieģeļiem tomēr rodams vieds pamatojums, kāpēc izvēlēts tieši tāds un ne citāds risinājums, taču diez vai tas palīdzēs izvairīties no pārpratumiem. Redz, policisti un meždienestnieki, kam lemts mūsu mežus no maliķiem sargāt, detaļas nemin, teic īsi – klusinātājs, mazkalibrene, malumedības, slikti, viss. Bet ko tad, ja pretī "advancēts" šāvējs ar klusiķi, kalibru, kas mazāks par 5,6 mm, bet ar "nerantes" patronu? Ir viņš maliķis pēc būtības vai ne – viss atkarīgs no apstākļiem un situācijas. Būs viņš maliķis pēc likuma vai ne – kas to lai zina... Un vēl par piedalīšanos un nepiedalīšanos šai jautājumā. Klusinātājs nu pie mums atļauts, bet nav obligāts, tādēļ prāta darbs, manuprāt, ir nevis brēkt uz debesīm par to, ka šīs ierīces kļuvušas legālas, bet gan, balstoties uz pieejamo informāciju (nu, kaut vai to, ko šai numurā piedāvā MMD), pašiem izvērtēt iespējamos ieguvumus vai zaudējumus. Bet, ja ļoti, ļoti negribas un ja ļoti, ļoti nepatīk, – vienmēr taču var rīkoties tā, kā iesaka medību inspektors Madars Zariņš: "Tā taču var būt arī kolektīva izvēle – izmantot klusinātājus savās medībās vai ne."

Jā, arī kolektīva izvēle ir "piedalīšanās". Bez tās nu nekā.

Didzis Pakalns